ReTV: Mammas dziedāja vienalga, lai kā bija ap sirdi

1949. gada 25. martā padomju okupācijas vara lopu vagonos uz attāliem Sibīrijas un Amūras upes reģioniem Krievijā izsūtīja 42 149 Latvijas iedzīvotājus – šī galvenokārt bija zemnieku, lauku iemītnieku, mežabrāļu kustības dalībnieku ģimeņu un viņu atbalstītāju izsūtīšana. Tūkstošiem cilvēku gāja bojā izsūtīšanas laikā, nometinājuma vietās. Latviju vairs nekad neieraudzīja. ReTV žurnālists Krišjānis Kļaviņš tikās ar divām astoņdesmit gadu vecām seniorēm Valmierā, kuras izsūtīja uz Sibīriju, kad viņām bija tikai pieci gadi.

Valmierietēm Aivai Miotlai un Mārai Balodei bija tikai pieci gadi, kad viņas kopā ar ģimenēm izsūtīja tūkstošiem kilometru prom no mājām uz Tomskas un Amūras apgabaliem tikai par to, ka padomju vara uzskatīja viņu ģimenes par bīstamām.

Aiva Miotla atceras, kā 1949. gada 25. marta rītā kopā ar māti, kā arī septiņus un deviņus gadus vecajiem brāļiem ar zirgu sākumā no pie Cēsīm esošā Raiskuma viņas aizveda uz Lielstraupes pili, kur saveda visus deportējamos. Izsūtāmo sarakstā sākotnēji viņas ģimene pat neesot iekļauta, bet viss mainījies. Māra Balode tika izsūtīta no Valmieras puses. Tālāk nedēļām ilgs ceļš uz Amūras apgabalu pie Ķīnas robežas.

Dzīve izsūtījumā bija smaga, īpaši pirmajos gados – sākumā nebija ne īsti, kur dzīvot, ne ko ēst. Miotlas kundzei īpaši prātā iespiedusies kāda vietējās iedzīvotājas cilvēcība un sirsnība. “Tādi zedeņu žogi starp mājām, tur tāda veca tantiņa sarkanā lakatiņā, viņu sauca krasnaja babuška [sarkanā vecmāmiņa – ReTV], viņai dēls bija karā kritis. Es tā gar to žogu staigāju, viņa man tā pamet ar roku, es aizeju, no sākuma nesapratu, ko viņa vēlas, viņa man iespiež oliņu rokā. Saproti? Man vēl tagad, kad es to atceros, ļoti cilvēcīgi, iespiež oliņu rokās. Tāda ļoti labestīga krievietīte.”

Darba tikums, čaklums, kārtība – tas raksturoja latviešu izsūtītos Krievijā, ļāva iemantot cieņu vietējo vidū. Bērni ar labām sekmēm mācījās skolā, latviešu dziesma palīdzēja nesalūzt. Miotla: “Salasījās visas latviešu mammas, mana mamma tajā mājiņā ap vidū esošo bleķa krāsniņu, vakaros dziedāja. Es visas tās dziesmas zinu, tās Sibīrijas dziesmas, brīnos, kur tik daudz. Patika, mammas dziedāja vienalga, lai kā bija ap sirdi: “Es dziedāšu par tevi Tēvu zeme”, “Pie Dzintara jūras”, “Mazo kaiju” un visas tās dziesmas.”

1953. gada martā mira PSRS diktators Josifs Staļins, tā rezultātā samazinājās represiju apmērs, no 1956. gada izsūtītie sāka atgriezties Latvijā. Miotla: “Brāļi atbrauca pa vienam ātrāk, pa vienam. Kad Staļins nosprāga, nomira, tad jau drīkstēja braukt, kam bija 16 gadu. Vispirms atbrauca Andris, tad Tālis, tie vēl latviešu skolā pagāja. Mēs atbraucām no Sibīrijas 1956. gadā.”

Vaicājot, kāda bija sajūta, vai vispār bija ticība, ka atgriezīsies, Māra Balode atbild: “Manai mātei un mātes audžu mātei – necerēja, necerēja. Es jau kā bērns vispār nesapratu, kas tā dzimtene vispār ir. Man teica: “Dzimtene ir tā, kur tu esi dzimis.””

34 gadus pēc tam, kad Miotlas un Balodes kundzes atgriezās no izsūtījuma, 1990. gada 4. maijā tika atjaunota Latvijas neatkarība. Miotla: “Tagad es to vēl vairāk saprotu, nekā tad sapratu. Kaut kur taisnība sāk rasties, nākt laukā. Man tieši darba grafikā bija brīvs un varēja redzēt, kā notika. Tāda liela cerība, ka kaut kas būs.”

Latvijas sapnis par brīvo Latviju spēcināja tūkstošus izturēt izsūtījuma gadus un laiku prom no dzimtenes.



Foto: Freepik; ilustratīvs